Meži piešķir Lietuvas ainavai neaprakstāmu skaistumu. Mežs ir noderīgs ne tikai acu priekam – tas ir arī mūsu kokmateriālu piegādātājs. Daudziem meža apmeklētājiem rodas jautājums: ar ko privātais mežs atšķiras no valsts meža?
Uz šo jautājumu uzreiz var atbildēt, ka ne ar ko, izņemot īpašnieku. Gan privātajā, gan valsts mežā saimnieko pēc tiem pašiem Lietuvas Republikas likumiem. Privāto mežu īpašnieki nereti saimnieko daudz labāk, nekā to dara valsts. Tiesa, par tīšu vai netīšu likumu neievērošanu privāto mežu īpašnieki arī tiek sodīti biežāk. Likumu pārkāpumi visbiežāk ir sīki: sanitāro normu neievērošana, laikus nenocirsti sausokņi, nenovākti bojāti koki, kas var kļūt par infekcijas avotu turpmākai sēņu slimību vai kaitēkļu izplatībai.
Privātie īpašnieki nav speciālisti un ne vienmēr saprot, kas var notikt vēlāk, un tā jau ir problēma, jo no viena meža īpašnieka infekcija var izplatīties uz citiem. Tāpēc valsts ierēdņiem šajā jautājumā jāveic stingrāki pasākumi. Jāatzīmē, ka daudzi pārkāpumi rodas likuma nezināšanas dēļ. Ja neesat ievērojis sanitārās vai ugunsdrošības normas, sods ir mazāks, bet, ja esat patvaļīgi cirtis mežu, sods būs ievērojami lielāks.
Saskaņā ar Lietuvas Republikas likumiem katram meža īpašniekam pašam jārūpējas par savu mežu: laikus jānovāc sausokņi, jāievēro sanitārās normas, jāatjauno mežs u. tml. Vides aizsardzības darbinieki un mežsaimnieki viņam tikai dod padomus un paraksta tam nepieciešamos dokumentus.
Taču veciem cilvēkiem mežā saimniekot ir ievērojami grūtāk. Viņi bieži jūtas aizmirsti – tāpat kā viņu meži. Šādos mežos pamazām sāk krāties atkritumi, saaug īsts brikšņājs. Šāds skats, kādam iekritis acīs, piesauc vides aizsardzības darbiniekus, un tie soda. Mežu īpašnieki ļoti bieži sūdzas, ka sodi tiek izrakstīti bez brīdinājuma, taču apgalvo, ka ar vides aizsardzības darbiniekiem var vienoties. Pēc izdarītā pārkāpuma meža īpašnieks tiek novērots.
Savukārt sēņotājiem un ogotājiem vārdu savienojums „privātais mežs“ nav pazīstams. Viņi, tāpat kā viņu senči, brīvi pārvietojas pa mežiem un gāršām. Daudzi meža īpašnieki ir neapmierināti, kad savā mežā neatrod meža veltes. Taču meža veltes pieder mums visiem, tāpēc nevienam meža īpašniekam nav tiesību aizliegt ogot vai sēņot.
